Kāpēc izvēlēties un praktizēt Hatha jogu?
Cilvēka ķermenim ir sava unikāla forma, jeb enerģētiskā skice. Tas ir organizējošais princips, saskaņā ar kuru notiek mūsu fiziskā un mentālā izaugsme un attīstība dzīves laikā. Šīs enerģētiskās struktūras ietvaros mums ir dota kolosāla brīvība – lielāka nekā jebkurai citai radībai uz Zemes. Taču mūsu rīcība vai paradumu diktētā uzvedība, kas ir pretrunā ar šo enerģētisko skici, galu galā noved pie mūsu brīvā un veselā organisma deģenerācijas. Tas ir novecošanas process savā visnepateicīgākajā formā, gravitācijas triumfs pār dzīves baudījumu.
Hatha joga, būdama gan veselības un laimes zinātne, gan māksla, atzīst laika, neapzinātu paradumu un vides varu pār mums, kura liek nodilt mūsu organismam. Hatha joga piedāvā savu tehniku un vingrinājumus kā paņēmienus cilvēka saskaņas atjaunošanai ar viņa enerģētisko skici, nolūkā nodrošināt maksimālu veselību visos līmeņos. Lai cik dīvainas nešķistu jogas pozas, ar tām panākama enerģiju un fizisko procesu plūsmas atgriešana pienācīgajā līdzsvarā; šīs pozas arī palīdz ķermenim pēc paveiktā darba attīrīties un atjaunoties.
Pieskaņojot savu organismu šai skicei un atbilstoši vingrinot to, uzlabojas locītavu veselība, saistaudi un muskuļi kļūst stiprāki, izturīgāki un elastīgāki, jo tos novieto un vingrina pareizajās attiecībās citu pret citu. Uzlabojas arī ķermeņa vispārējais tonuss un enerģijas cirkulācija visos līmeņos, pat vissmalkākajā jeb prānas līmenī. Pateicoties bandhu darbībai, tiek uzturēts organisma smalkais iekšējais tonuss – iekšējo orgānu, piemēram, gremošanas orgānu, līmenī, kā arī iegurņa un vēdera diafragmu tonuss, neļaujot tām nodilt novecošanas rezultātā. Citiem vārdiem: ikviena poza un vingrinājums piedāvā mums iespēju no iekšpuses pieregulēt un uzskaņot savu organismu. Pēdējais to ne vienmēr spēj veikt patstāvīgi, bez apzinātu pūliņu veikšanas no mūsu puses; gravitācija un neapzināts pieradums ir lieli spēki, un joga ir speciāli radīta to pārvarēšanai.
Šī skice nav ne statiska, ne divdimensiju; tā definē enerģijas lauku. Ķermeni veido un uztur smalkās enerģijas lauki, kas organizē un virza tā augšanu un reģenerāciju. Vieni lauki aptver citus, tie ir apvienoti apakšsistēmās, kuras funkcionē, pateicoties sava veida harmoniskai rezonansei. Šo faktu pilnīgā matemātiskā izteiksmē izpauž un detalizēti ilustrē Zelta spirāle: enerģijas lauku trīsdimensiju dabas logaritmisks attēls. Komentējot šo Zelta spirāli, Brjūss Bergers norāda uz atbilstību starp senākajiem apziņas traktējumiem jogā un modernajiem enerģijas traktējumiem vienoto lauku teorijā.
Pēc Bergera domām, ja mēs spētu redzēt enerģijas kā tādas dabu – vienlaikus atzīstot, ka viss pasaulē ir vienas un tās pašas enerģijas manifestācija, tad mūsu skatam pavērtos komplekss, spirāliski vienots bezgalīgas daudzveidības lauks. Šāda vīzija iznes mūs ārpus ikdienas uztveres robežām un priekšstatiem par fizisko visumu. Tā liek palūkoties tālāk par mūsu individuālo esību, ieraugot lielāko lauku, no kura mēs gūstam savu enerģiju un esību.
Būdami reizē garīgas un materiālas būtnes, mēs esam parādījušies no šī starojošā, vienotā spožās enerģijas lauka; tas uztur un balsta mūs; un beigās mēs ienirsim tajā atpakaļ. Jogas filozofiskā tradīcija – konkrēti, Kašmiras šaivisms – dēvē to par pašu Apziņu, Patību, Dievu. Jogas filozofija apgalvo, ka mēs allaž esam vienoti ar šo Patību, jo neesam nekas atšķirīgs no Tās, lai kā arī paši sevi uztvertu katrā dotajā brīdī. Ikviens no mums ir vilnis šajā spirāliski kustīgās, zaigojošās, mirdzošās enerģijas jūrā, kuras patiesā daba ir brīvība un sevis apzināšanās. Lai kā mēs viļņu veidolā neceltos un nekristu šajā okeānā, mēs nekad neesam nekas cits kā pats okeāns.
Tas izskatās pēc milzu lēciena pāri galējām zinātnes spraustajām robežām. Taču šis lēciens nav nepamatots. Zinātne apraksta un izskaidro faktu, tā, ka mēs, kas neesam tikai novērotāji no malas, bet aktīvi dzīves dejas dalībnieki (kādi ir arī zinātnieki), varam spert dabisko un visnotaļ saprātīgo soli no fakta uz nozīmi. Mūsdienīgajam Visuma kā vienota lauka redzējumam piemītošo nozīmi persiešu dzejnieks Galibs 19. gadsimtā pauda sekojoši:
Skaistuma iespēja parādīt Sevi.
Un kas esam mēs?
Vien Skaistuma iespēja ieraudzīt Sevi.
Jo, ja Skaistums nemeklētu Sevi,
Mūsu nebūtu.
Nav daudz kodolīgāku dzīves jēgas formulējumu par šo.
Šī apskaidrotā izpratne par ķermeni un enerģijas laukiem, ar kuru palīdzību funkcionē ķermenis un prāts, rod caurcaurēm praktisku un pārsteidzoši efektīvu izpausmi hatha jogas vingrinājumos. Dziļāk formulējot, hatha joga ielūdz mūs piedalīties Dzīvē pilnīgi un apzināti, aktīvi novērtējot (nevis teorijā, bet praksē!) Skaistumu, kas mēs esam. Mūsu patiesais ķermeņa un gara Skaistums ir mūsu pilnā mērā tad, ja praktizējam vingrinājumus, un tieši šajā ziņā hatha joga ir caurcaurēm garīgs vingrojumu komplekss: patiesība, kas tiek [pie]dzīvota.
Pati joga visās savās formās ir visuma radošā spēka – Gara – centiens ieraudzīt un iepazīt Sevis paša Skaistumu caur mums, Savām radībām. Joga palīdz mums atbrīvoties no mūsu individuālās un ierobežotās uztveres un saskatīt visa kosmosa Skaistumu un Patiesību, saskatīt sevi pašus kā Garu un šī Gara manifestācijas neskaitāmās formās. Jogas panteonā hatha joga ir viens no šādiem vingrinājumu kompleksiem; tās asanas jeb pozas liek mums piedzīvot un izpaust savu ķermeni kā vienotu veselumu, saskaņā ar tā enerģētisko formu, virzot mūs prom no gremdēšanās fiziskajā dzīvē un ļaujot pieredzēt, kā mūsos darbojas visuma augstākais radošais saprāts.
Kā mums nonākt līdz šai pieredzei? Mēs saistāmies ar Dievišķo radošo saprātu, tam ārēji un iekšēji pieskaņojot savu ķermeni tā, ka iznākumā atklājam un izbaudām enerģiju spirālveida rezonansi, kura uztur spēkā mūsu ķermeni un nodrošina mums harmoniju ar Veselumu. Apzināti veikt jogu šajā nolūkā jau nozīmē tam pieslēgties.
Kā mēs zinām, ka esam pieslēgušies? To pasaka mūsu pašu iekšējā sajūta. Esot plūsmā, mēs jūtamies labi dziļā, fundamentālā līmenī; parādās viegluma sajūta, kura rodas no piedzīvotās harmonijas starp prātu un ķermeni, mums un pasauli. Būt garīgam jogā nozīmē izbaudīt un izpaust to, kas mēs patiesībā esam – nevis mēģināt būt kaut kam citam, kas mēs, mūsuprāt, neesam, vai salīdzināt sevi ar citiem, vai konkurēt ar tiem. Tas ir veids, kā būt harmonijā ar Patiesību; tā ir apskaidrota mūsu pašu iekšējās, visdziļākās dabas jeb Patības pozitīva novērtēšana un pieņemšana. Tā ir laba sajūta; tā ir pareiza sajūta gan prātā, gan ķermenī. Tā atbrīvo mūs no mocībām ar aplamu sevis – un savas vietas pasaulē – uztveri.